Atzīstos, ka esmu sākusi cept tortes. Domāju – kas es par mājsaimnieci, ja nesaņemšos uz kādu torti? Tad nu ķēros vērsim pie ragiem un pie pirmās izdevības cepu augšā.
Pirmo torti cepu dēla vārda dienā. Šī bija otrā, bet sarežģītāka, tādēļ arī gribēju uzrakstīt par savu pieredzi.
Tā kā tuvam cilvēkam bija dzimšanas diena, ļāvu jubilāram pašam torti. Izvēle krita uz skaistu šokolādes kūkas fotogrāfiju manā lielajā saldumu grāmatā. Tā bija prinča reģenta torte, kas ir līdzīga Doboša tortei.
Cīnījos ilgi. Sāku ap plkst. 20, pabeidzu ap pusnakti. Tikai krēmu vien gatavoju 2 stundas, jo sākumā piedega, tad izlija piens, tad izgāzās kakao….. Jau biju gatava atmest ar roku, bet saņēmos, jo sapratu, ka neviens cits jau neceps, kā tikai es. Un, kur nu vēl mazais velniņš, kas mani bakstīja ar savu “saņemies, pārvari grūtības, redzēsi, ka labi sanāks!”.
Rezultāts tiešām bija labs. Jā, man pašai gan bija nelaba dūša no tā lielā šokolādes daudzuma vien, nespēju izbaudīt torti otrajā dienā, bet visi ciemiņi aplaizīja karotītes un būtu lūguši vēl, ja vien viss nebūtu notiesāts… 
Atziņas? Jā, viena ir – torti cept varbūt ir sarežģīti, bet es TO VARU!
Recepti ierakstīšu šeit, ja “tauta to vēlēsies”.
Pēdējie komentāri