Interesanti, ka es rakstu par šo tēmu. Pati esmu pāris gadu strādājusi ar cilvēku atlasi uzņēmumam, tas ir, sēdējusi galda otrā pusē, uzdodot piņķerīgus un mazāk grūtus jautājumus.
Tagad esmu nonākusi intervējamā lomā. Šajā, 2010. gadā, jau esmu bijusi uz 4 intervijām, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem 9 mēnešiem, ir DAUDZ (visu to mēnešu laikā biju uz 2 intervijām, vienā no tām mani jau pieņēma darbā, bet atteicos dažādu iemeslu dēļ).
Nolēmu uzrakstīt īsu atskaiti sev, lai vēlāk ir, ko pārlasīt un pārdomāt, kad atkal būšu intervētājas lomā.
1. intervija. Mani intervē pats vadītājs. Ļoti patīkams cilvēks, brīva atmosfēra, dzeram kafejnīcā tēju un runājam par mani un nākamo darba devēju. Patiesībā intervijas nav, ir tikai saruna (neteikšu, ka mierīga, jo biju tomēr satraukusies). Mans rezumē – NOTEIKTI gribu pie viņa strādāt!!!
2. intervija. Tiekos ar personāla atlases uzņēmuma darbiniecēm. Ņemot vērā specifiku, meitenes rūpīgi “iet cauri” uzdodamajiem jautājumiem, uz kuriem es godīgi atbildu. Brīžiem sajūta, ka intervētāji ir apjukuši no fakta, ka es tik brīvi runāju, jo viņiem nekas nav no manis “jāizvelk” vai “jāizmāna”. Uzzinu arī par uzņēmumu un izaugsmes iespējām, kas izklausās lielas, ņemot vērā, ka uzņēmums ir mazs.
3. intervija. Atkal tiekos ar profesionāli, kura intervē cilvēkus regulāri. Ir interesanti, taču, ņemot vērā mazo galdiņu, kuram sēžam viena otrai pretī, ir sajūta, kā uz nopratināšanu. Būtībā jau tā arī ir nopratināšana, bet es dodu priekšroku intervijai brīvas sarunas formā… Nu, tas ir veids, kā man patika veikt šo procesu pašai… Rezultāts līdz šim ir pozitīvs, jo pēc pāris dienām mani aicina izpildīt arī loģiskos testus. Tas viss vēl procesā.
4. intervija. Runāju ar uzņēmuma vadītāju. Vienīgais, ko varu piebilst – laikam nekas te nesanāks atšķirīgās mentalitātes un valodas dēļ. Atbildi gan nesaņēmu, bet jau nojaušu, kāda tā būs.
Secinājums ir viens – cik cilvēku, tik atšķirīgu interviju. Neviena no tām nav labāka vai sliktāka, taču ne visas ir piemērotas visiem cilvēkiem.
Ir vēl viens secinājums – kad es neko daudz negaidu no potenciālās darba vietas, arī intervija norit mazāk formāli un patīkami. Droši vien arī citiem tā ir – ja uz kaut ko iespringsti, tad to nevar dabūt.
Turiet īkšķus par manu pirmo interviju 
Atbildi joprojām gaidu…..
Turu!