svētdiena 14. Marts, 2010

Ir svētdiena. Kā Sarkangalvīte, biju ciemos pie savas vecmāmiņas. Satiku arī otru vecmāmiņu. Kopumā viss pa vecam – tās pašas ikdienas sarunas, kurās pa brīdim ievijas “kas nu būs, ko viņi tur, augšā (lasīt – valdībā) domā” tēmas…
Vai zināt, kurš cep visgardākās pankūkas pasaulē? Vecmāmiņa uz savas divriņķu plīts. Njā, uz īstas uguns var izcept visīstākās pankūkas. Pārējās, ko esmu ēdusi, ir tikai tāds atdarinājums. Turklāt pankūku mīkla ir jātaisa tā, kārtīgi, iecilājot stingri saputotu olbaltumu. Arī tas ir knifs, kas jāzina, lai pankūkas izdotos īpaši pufīgas un gaisīgas.
Atpakaļceļā vēroju puteni, kā tas puteņo vienā ceļa galā, kamēr otrā galā saulīte spīd. Tādu skatu var tikai iemūžināt atmiņā…
Nnnnja. Svētdiena ir izdevusies. Tāda īsta ziemas svētdiena, kādai tai jābūt